Ziema. Kājās Lailiņas dāvātās zeķes. Vakaros mīksta pidžama un pie rokas džemperi un jakas. Auksti. Auksts vējš. Lai nepiepulcētos klepojošo un slimojošo bariņam, vienmēr un vienmēr lakats ap kaklu. Kamēr lietus un Teidē sniegs, nopietnākiem kalnu maršrutiem nedaudz pauze. Vienkārši tā ir.
Ziema sākas decembra vidū, bet tā nopietnāk – janvārī, un tā uz pāris mēnešiem kā minimums. Ir bijis, ka viss marts ir viena pamatīga ziema. Sala ir sala. Un sals ir sals!
Just write me a word. A letter. Just be.
Labi, ka ir tāds "backspace". Labi, ka var apklust savā daiļrakstībā.
.. bet varbūt iestāsies rīts, kamēr nomierināsies iekšējā sajūta, ka jāraksta. Ka jālasa. Ka jābūt. Būt.
Šķiet nebūtu slikti, ja cilvēks atmestu iekšējo sajūtu, ka ir nemirstīgs. Atmet to domu, un dzīve paliks viegla, nevis kā nasta.
Dzīvo, kamēr Esi.
mēs gadāmies fraktāļiem pa kājām
dzeja ir mīlestība. vai varbūt mīlēt ir virpināt vārdus. dzejot mīlestību, kas tā par maģiju... varbūt tu.. tu esi dzeja, un vārdi veido tēlu, kuru nekad neaizmirst.
šonakt nedaudz pārdomāts par visu to, kas licis man dzīvot spilgtāk, nekā būtu vajadzējis, un redzēt un just vairāk, nekā kādreiz būtu šķitis 'normāli'. sev, protams.
vēroju pāri, kuri kopā laikam ir simt gadu, un pat tas nav svarīgi. sirmām galvām un roku rokā - nekas nevar būt aizkustinošāk. varbūt, lai pieturētos, bet varbūt, lai būtu?
Ir cilvēki, kas dzīvo kā tukša čaula un pēc sevis atstāj skumjas.
Un kāda tad jebkam ir jēga, ja visa dzīve ir viena pelēka pelēcība. Varbūt ir vērts iekrāsot?
Vismaz mirkli, vismaz vienu mazu mirkli ikdienībā...
